Mūsu ciemā dzīvoja vecmāmuļa Gundega. Laipna vecenīte, kas bija dzimusi 1912.gadā. Viņas gan vairs nav, bet ar viņu saistījās visdažādākie stāsti mūsu ciemā
Vecākais ciema iedzīvotājs (viņam tagad ir 93 gadi) stāstīja, ka redzējis, kā viņa vēlu vakarā gājusi uz mežu un no rokas barojusi vilkus. Vēl runāja par viņas spējām — it kā nebūtu velti nodzīvojusi gandrīz 100 gadus. Ragana. Aiziesi pie viņas ciemos — un nepamanīsi, kā atstāsi pāris savas dzīves gadus. Bet viņa tos iedzers, kā malku tējas.
Es biju zēns un nezināju, kam ticēt. Tāpēc, kad vecmāmuļa Gundega kādu dienu mani pie sevis pasauca, es apjuku. Izrādījās, viņai bija nogatavojušās plūmes. Un daudz! Tādas lielas, rozīgas un tiešām ļoti saldas, garšīgas. Viņa cienāja visus tuvējā apkārtnē dzīvojošos bērnus. Arī es tiku pie savas daļas. No tā brīža sākās mūsu pazīšanās.
Ja vajadzēja kādu palīdzību — ūdeni atnest vai dārzā kaut ko padarīt — es nekad neatteicu. Tad es vēl nekādus nostāstus nedzirdēju un ja arī dzirdētu nesaprastu. Viņa nekādi nevarēja atcerēties manu vārdu un sauca mani par Zilacīti. Man tiešām ir zilas acis, nevis gaiši zilas, bet tumši izteikti zilas. Mēs ar viņu bijām draugi vairākus gadus, bet tad vecmāmuļa Gundega aizgāja mūžībā.
Pagāja kādi desmit gadi kopš tiem notikumiem. Māja vēl stāvēja. To bija aiznaglojuši, lai neviens, kas kāro svešu mantu, neielavītos. Daudz kas tā arī palika turpat. Laikam ejot, neviens no radiem vairs neparādījās. Atbrauca kaut kāda komisija. Galu galā nolēma māju nojaukt un zemesgabalu pārdot. Bet visu, kas bija palicis no iepriekšējās saimnieces, aizvest uz izgāztuvi. Iepriekšējā naktī man bija sapnis. Vecmāmuļa Gundega lūdza mani ieiet viņas būdiņā, pirms to nojauks, un paņemt spoguli.
No rīta pamodos un domāju — vai tas bija sapnis, vai nē? Sajūta bija tāda, it kā vecenīte būtu ar mani sazinājusies apzināti. Aizgāju uz viņas māju. Ielavījos iekšā — tur viss bija gandrīz tāds pats kā agrāk. Tikai putekļi visur. Atradu to pašu spoguli, kuru viņa man sapnī bija parādījusi. Paņēmu to. Puskrēslā neko nevarēja saskatīt. Izgāju ārā gaismā, ieskatījos — bet atspulgs bija dīvains. Seja tajā izplūdusi. Noslaucīju virsmu — tas pats. Aiznesu mājās.
Nezinu, kāpēc man tas vajadzīgs. Nodomāju — varbūt nākamajos sapņos vecmāmuļa Gundega paskaidros? Bet viņa vairs nenāca. Pēc pāris dienām atbrauca tehnika, un viss pēc kārtas — žogs, māja, koki, personīgās mantas — viss tika samests vienā gruvešu kaudzē un aizvests. Tad es nodomāju — lūk, cilvēks te dzīvoja, viņam šī māja un zeme bija visa pasaule. Bet atbrauca, visu līdz pēdējam sagrāva — un neatlika nekā, tikai atmiņas.
Varbūt tā tam arī jābūt? Tagad tur droši vien varēs apmesties kāda ģimene. Kāpēc zemesgabalam stāvēt tukšam? Pagāja nedēļas, tad mēneši. Zemi tiešām pārdeva vai atdeva — tur sāka būvēt jaunu māju. Pie manis atnāca kaimiņiene, izsauca mani ārā un saka:
— Vai pie tevis atbraukusi kāda radiniece?
— Pie manis?
— Jā, vakar vēlu vakarā redzējām, kā viņa aizgāja no tavas mājas.
— Pie manis neviens nebija. Tev droši vien tikai tā likās.
— Likās, saki? Mēs no kalna visu redzējām! (Kalns bija vietējā paaugstinājuma vieta, no kuras pārskatāms viss ciems.)
Ar to saruna beidzās. Man nebija ko viņai atbildēt. Galvā atkal un atkal pārcilāju viņas vārdus, bet domas pie nekā nenoveda. Kopš tā laika vēl daži cilvēki stāstīja par dīvainu viešņu manā mājā. Bet es nevienu nebiju redzējis.
Un tad kādu dienu man nejauši iekrita acīs tas pats spogulis. Tas, kuru biju paņēmis no vecmāmuļas Gundegas mājas. Gribēju to izmest, bet tas bija karsts — ļoti! Tiklīdz biju to paņēmis rokās tā uzreiz nosviedu. Un spoguļa vidū parādījās vecmāmuļas Gundegas seja.
— Nedrīksti to darīt. Pacieties. Drīz atdosi spoguli atpakaļ manā mājā.
Teikt, ka es nobijos — nozīmē nepateikt neko. Saudzīgi paņēmu spoguli rokās. Tas jau bija atdzisis. Vecenītes vaigs atkal parādījās.
Aiznesu spoguli mājās.
— Zilacīt, dari, ko es saku, un nepazudīsi.
Tā es arī darīju. Tiklīdz sāku slikti domāt par to priekšmetu, uzreiz sajutu savas domas. Ar negatīvām domām pie tā pieskarties nevarēju. Vecmāmuļa Gundega mani bija apbūrusi. Nekas man neizdevās pret viņas gribu. Nebija man varas ne pār sevi, ne savām darbībām. Izpildīju visu, kā viņa bija lūgusi. Kad māju uz viņas bijušā zemesgabala pabeidza, es slepus aiznesu spoguli turp. It kā viss būtu beidzies.
Tur apmetās jauna sieviete ar puisi. Viņi turēja savu saimniecību. Man vairs nebija ne sapņu, ne halucināciju. Protams, es baidījos, ka viņi varētu atgriezties, bet kopumā viss normalizējās. Kādā brīdī nolēmu aiziet un iepazīties ar jaunajiem iemītniekiem. Izrādījās, puisi sauc Māris. Jautrs cilvēks, vakaros patika dziedāt. Ar viņa draudzeni tobrīd satikties nesanāca, bet vēlāk mēs nejauši satikāmies.
— Ak, es ar Māri jau esmu pazīstams!
— Malacis, Zilacīt. Viss ir izdarīts pareizi.
Un tā bija pēdējā reize kad redzēju viņu sapnī. Vietā bija jauna māja un kas zina varbūt pēc laika tur atkal dzīvos kāda “Gundega”. Viss iet uz apli, viss. Man nebūtu nekas pretī ja tā arī būtu, jo tantiņa bija laba, daudziem palīdzēja.
